Janvāris – tas ir laiks, kad visā valstī notiek barikāžu atceres pasākumi. Jauniešu attieksmi pret tā laika notikumiem trāpīgi raksturo dzejnieces Ingunas Būmanes – Lūses vārdi:
“Mēs nezinām, kā tas ir –
Pašā jaunības plaukumā mirt.
Mēs nezinām, kā tas ir –
Iet, cīnīties, par Tēvzemi mirt.
Kad jāizvēlas – būt pret vai par.
Kad liktenis tieši tevi skar…”

Liktenis pirms 25 gadiem, 1991. gada janvārī, izvēles situācijā nolika viņu vecākus un vecvecākus. Viņi bija tie, kas noteica, būt vai nebūt brīvai, neatkarīgai Latvijai. Viņu vidū bija arī mūsu novadnieki: Andris Saulītis, Alberts Vērdiņš, Helma Hansone, Margita Ārense, Alberts Utāns, Juris Lozda, Ivars Geriņš un daudzi, daudzi citi.

Lai veidotu skolēnos izpratni par trešās atmodas notikumiem un barikāžu dienu nozīmi, rosinātu interesi par savas dzimtenes vēsturi, veicinātu patriotisma garu, Špoģu vidusskolā barikāžu 25. gadadienai tika veltītas vairākas aktivitātes: grāmatu izstāde skolas bibliotēkā, barikāžu aculiecinieku Riharda Seiļa un Guntas Somes fotogrāfiju izstāde, kurā skolēni varēja iepazīt un salīdzināt divu tik atšķirīgu cilvēku – tolaik laikraksta “Latgales Laiks” fotokorespondenta un 16-gadīgās meitenes – uztvertos mirkļus, noskaņojumu, savukārt 5.klases skolēni pauda savas izjūtas īsajos komentāros.

21.janvārī notika barikāžu atceres pasākums 5.-8. klašu skolēniem. Tajā vēstures skolotājs Jānis Briška sniedza ieskatu barikāžu priekšvēsturē, bet Jānis Suveizda dalījās savās atmiņās par 1991. gada janvāra notikumiem, kuros, būdams Daugavpils Pedagoģiskā institūta 4. kursa students, pats piedalījies. Daudziem skolēniem bija patiess pārsteigums, uzzinot, ka iemīļotais skolotājs ir barikāžu dalībnieks.

28. janvārī Špoģu vidusskolā viesojās žurnālists un politiķis, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns un Daugavpils Universitātes rektors, akadēmiķis Arvīds Barševskis. Kaut arī pasākums tika plānots vidusskolēniem, interese bija tik liela, ka uz tikšanos atnāca arī 7.-8. klašu skolēni.

Dainis Īvāns saistoši pastāstīja par Latvijas ceļu no protesta akcijām pret Daugavpils HES celtniecību līdz neatkarības atgūšanai, kas tika panākta nevardarbīgas pretošanās rezultātā.

Interesants bija arī Arvīda Barševska atmiņu stāsts. Atmodas laikā viņš bija Maskavā studējošo Latvijas studentu un aspirantu biedrības “Krišjānis” prezidents. Biedrība gādāja laikrakstam “Padomju Jaunatne” aktuālu informāciju par notiekošo PSRS galvaspilsētā: nelegāli sūtīja rakstus un fotogrāfijas par protesta akcijām, par Krievijas inteliģences atbalstu Baltijas tautu cīņā par neatkarību.

Skolotājs Jānis Suveizda pastāstīja, kā viņš kopā ar savu draugu, apjozis zem krekla sarkanbaltsarkano karogu, devies uz Rīgu un visu nakti dežurējis pie ugunskura Nr.6, par noskaņojumu, kas valdījis barikāžu laikā.

Pasākumā piedalījās arī Špoģu vidusskolas Latvijas Tautas frontes nodaļas dibinātājs Voiceks Juhņevičs.

Ar klusuma brīdi pasākuma dalībnieki godināja barikāžu laika upuru piemiņu.

Īpašu noskaņu radīja meiteņu ansambļa, kuru vada skolotāja Aija Ozoliņa, izpildītās dziesmas.

Pasākuma ciemiņi akcentēja, cik svarīgi jauniešiem iegūt labu izglītību, lai varētu īstenot savus sapņus dzimtenē, jo Latvijai kā nekad ir vajadzīgi zinoši, enerģiski, radoši, strādīgi cilvēki.

Paši skolēni vēlāk atzina, ka vēstures stundās par šiem notikumiem tiek runāts pietiekami daudz, taču tikšanās ar to aktīviem dalībniekiem, vadītājiem lika domāt par katra atsevišķa cilvēka nozīmi Latvijas neatkarības atgūšanā. Kāda skolniece rakstīja: “Jūtos pateicīga par šo iespēju, kas mums tika sniegta. Es tiešām ceru, ka mūsu paaudzei pietiks spēka nosargāt savu tēvu un vectēvu izcīnīto brīvību un neaizlaist savu zemi postā.”