“Es zinu, ka mēs vēlreiz satiksimies…” ar šiem “Čikāgas piecīšu” dziesmas vārdiem marta sākumā savu skolotāju, kolēģi, draugu Indru Ekmanis tālajā ceļā uz Ameriku pavadīja Špoģu vidusskolas saime.

Indra- Vašingtonas Universitātes krievu, Austrumeiropas un Centrālāzijas valodu Elisonas centra studiju doktorantūras studente, Amerikas Rietumkrasta latviešu izglītības centra “Kursa” direktore, pēc tautības un sirdsbalss LATVIETE- februārī darbojās kā brīvprātīgā darba veicēja Špoģu vidusskolā.

Sadarbība ar Indru aizsākās jau pērnā gada novembrī, kad mūsu skolas bērnu korītis atsaucās aicinājumam piedalīties nelielā aptaujā par interešu izglītības programmām. tad arī notika pirmā tikšanās, pirmās sarunas- draudzības sākums. Janvāra sākumā jau gaidījām Indru uz ilgstošāku ciemošanos un sadarbību mūsu skolā.

Viesošanās (ja tā to var nosaukt) izvērtās par darbīgu, radošu periodu Indras un arī mūsu visu ikdienā. Darbs skolā (angļu valodas mācīšana, aktivitātes pirmsskolā un sākumskolā, piedalīšanās skolas pasākumos), kultūras aktivitātes Dubnas KN folkloras kopā “Atzola” un vokālajā ansamblī “Uguntiņa”, krievu valodas apgūšana, Latgales apceļošana, doktora disertācijas rakstīšana neļāva Indrai atvilkt elpu, un mēnesis paskrēja vēja spārniem. Lūk, ko par to visu jau pēc šī trakā skrējiena raksta Indra pati:

“Kāds bija Tava brauciena mērķis?
Atbraucu uz Špoģu vidusskolu sakarā ar saviem doktora pētījumu darbiem. Pētījumā gribēju labāk saprast, kāda ir vide skolā Latgales laukos, tās vērtības, dažādība un savstarpējās attiecības. Sīkāk arī pētīju skolas jaunatnes piedalīšanos mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos un pulciņos Daugavpils novadā un pilsētā. Atbraucu ar mērķi uzzināt vairāk par latviešu skolēniem un skolas darbiem, jo pati ne tikai rakstu disertāciju, bet arī mācu latviešu diasporas izglītības iestādēs ASV. Ceru ar savu pieredzi Latvijas skolās arī dalīties latviešu skoliņās ārpus Latvijas.

Kāds bija Tavs pirmais iespaids par Špoģu vidusskolu, tās skolotājiem un skolēniem?
Pirmais iespaids jau bija 2015.g. novembrī, kad pirmo reizi atbraucu runāt par tautas deju kolektīviem un sākumskolas kori. Man bija darīšanas Daugavpilī, un, pateicoties Gunas Pētersones atsaucībai uz manu e-pastu, nolēmu arī aizbraukt uz Špoģiem. Jau no pirmās tikšanās reizes man bija laba sajūta par vidusskolu un tās saimi. Skolotāji bija tik pretimnākoši, un bērni tik jauki un pilni entuziasma, jau zināju, ka gribētu atgriezties. Biju ļoti laimīga, kad parādījās tāda iespēja.

Kas visvairāk Tevi pārsteidza, vairāk iepazīstot dzīvi Latvijā? Ko jaunu Tu iemācījies vai uzzināji, dzīvojot Latgalē?
Man ir paveicis, ka vairākas reizes esmu uz ilgāku laiku dzīvojusi Latvijā, tomēr tikai Rīgā. Šoreiz patiešām pateicos par iespēju dzīvot ne tikai laukos un vispār ārpus pilsētas, bet tieši Latgales laukos, kur ir tik nozīmīga kultūras pašapziņa. Es nezinu, vai mani tas gluži pārsteidza, bet ļoti priecājos pati redzēt, cik strādīgi gan bērni, gan pieaugušie ir pagastu, novadu un valsts kultūras dzīvē — ne tikai tradicionālā nozīmē, bet vispār. Jēdziens “kultūras nams” nav ļoti izplatīts ASV, un līdz ar to parastiem cilvēkiem nav tādas iespējas iesaistīties ansambļos vai kopās, kādas ir pieejamas šeit. Arī priecājos par iespēju pilnveidot savas valodas zināšanas — ne tikai latviski, bet arī latgaliski un krieviski. Iemācījos ļoti nozīmīgu un trāpīgi labskanīgu vārdu skolotājiem — bardaks!

Spilgtākie mirkļi no šī brauciena.
Man ir ļoti daudz spilgtas atmiņas no laika Daugavpils novadā. Viens no neaizmirstamiem piedzīvojumiem bija iespēju piedalīties ansambļu skatē kopā ar superīgajām meitenēm no Dubnas jauniešu vokālā ansambļa “Uguntiņa”. Tas bija kaut kas! Bet man bija daudzi patīkami piedzīvojumi –iespēja ikdienā pavadīt laiku ar skolēniem mācot (un mācoties) un redzēt viņu entuziasmu mani iepriecina. Nekad neesmu redzējusi skolēnus, kuri tik ļoti gribētu iemācīties reizrēķinu!

Ko tu par Latviju un dzīvi tajā stāstīsi saviem skolēniem?
Man svarīgi ir stāstīt saviem skolēniem, ka Latvija ir dzīva vieta, kurā ir daudz vērtīgu dažādību un iespēju attīstīšanai. Gribētu, lai viņiem arī būtu iespēja to izbaudīt un saprast.“

Laiks kopā ar Indru paskrēja nemanot. Tas bija jaukas sadarbības, pārdomu par savas kultūras saglabāšanu un pilnveidošanu, savas nacionālās vērtības apliecināšanas laiks. Ir tik kolosāli apzināties, ka kaut kur tālajā Amerikā ir cilvēki, kam paaudžu paaudzēs rūp savas valodas, kultūras, valsts saglabāšana, ka mēs varam būt saistīti un noderīgi. Ikdienā, darbojoties ar Indru, bieži nācās pārvērtēt, cik tīru un skaidru latviešu valodu mēs lietojam, cik daudz apzināmies savu latvietību, cik augsta ir mūsu nacionālā pašapziņa.

Tīri cilvēcīgi- mums, kolēģiem, Indra paliks atmiņā kā ļoti gaišs, radošs, mīļš cilvēciņš, skolēniem- kā atraktīva, saprotoša, labsirdīga skolotāja un kolosālākā Pepija. Tagad Indrai ir vēl viena vieta Latvijā, kur viņa vienmēr būs mīlēta un ļoti gaidīta- Špoģi. Un mēs visi ceram, ka šī tikšanās noteikti būs!