Viens no Latvijas vecākajiem literatūras festivāliem – “Dzejas dienas”, kas tradicionāli notiek dzejnieka Raiņa dzimšanas un nāves mēnesī, Daugavpils novadā norisinājās 11. un 12. septembrī.
11.septembrī Raiņa mājā Berķenelē notika ikgadējais skatuves runas konkurss „Zelta sietiņš”, kas pulcināja Raiņa un Aspazijas daiļrades cienītājus – 2. līdz 12.klašu skolēnus no Daugavpils novada un pilsētas, Rēzeknes pilsētas un novada, Līvāniem, Viesītes, Aknīstes novada, Ilūkstes novada un Krāslavas novada.

Konkursa žūrijā bija Daugavpils novada domes Izglītības pārvaldes interešu izglītības metodiķe Jolanta Urbāne, kultūras menedžere Anita Auzāne, laikraksta “Latgales Laiks” galvenās redaktores vietniece Linda Kilevica, Daugavpils teātra aktieri Māris Korsiets, Egils Viļumovs un Inese Ivulāne-Mežale.

2.– 4. klašu grupā 1.vietu ieguva Marta Mažeika no Aknīstes vidusskolas. 5.– 9. klašu grupā pirmā vieta tika piešķirta Zandai Zaļakmenei no Viesītes vidusskolas. Vidusskolas klašu grupā par konkursa uzvarētāju kļuva Ieva Mašinska no Viesītes vidusskolas.

Visi konkursa dalībnieki saņēma balvā grāmatas un pateicības rakstus, uzvarētāji arī oriģinālas balvas – mākslinieces Mairitas Folkmanes veidotos “Zelta sietiņus”.

12. septembrī rudens  vitamīnu – ābolu, kā arī Raiņa dzejas stiprināti, Daugavpils novada un pilsētas  skolu audzēkņi, skolotāji,  vecāki,  dzejnieki un  klātesošie dzejas mīļotāji,  atklāja jauno Dzejas gadu – iešūpojot nākošā gada vēl neaprakstīto balto lappusi,  un cerot, ka tas būs idejām bagāts.

Bērnu un jauniešu teātra studija “Kamolītis” rādīja skatītājiem literāro uzvedumu pēc V.Plūdoņa poēmas “Eža kazociņš” motīviem.

Vēstījuma pamatā likts folkloras sižets par „neizdevušos bērnu”. Vecāki, kuri nevar tikt pie bērna, tiek pie bērna-ezīša, kurš nedaudz paaudzies, iet cūkas ganīt, un reiz, palīdzot karalim, kas apmaldījies mežā, pieprasa par ceļa rādīšanu atlīdzību – karaļmeitu par sievu. Viņam jāiziet cauri daudziem pārbaudījumiem, lai no eža kažociņa atbrīvotos. Kā jau pasakās pieklājas, beigās ezītis pārvēršas par princi.

„Kamolīša” režisors jau ilgus gadus ir Ivars Brakovskis. Par to, kādi tad ir kamolīša dalībnieki un kāds ir bijis šī uzveduma režisēšanas process, stāsta viņš pats.

Ivars Brakovskis: „Bērni ir ģeniāli! Esmu priecīgs, ka man ir sanācis un joprojām ir iespēja ar viņiem darboties. Uzveduma režisēšanas procesa grūtums bija tajā, ka līdz šim kaut kas tāds vēl netika darīts. Līdz ar to, nācās šīs Plūdoņa vārsmas, pirmkārt, iztulkot viņiem saprotamā valodā. Otrkārt, ir svarīgi, lai sižets sasauktos ar mūsdienām. Ja to „iztulko”, tad uzreiz kļūst konkrētāka gan doma, gan savstarpējās attiecības. It kā jāmeklē princis baltā zirgā, bet būtībā ir tā, ka aiz izspūrušā eža slēpjas tā īstā un patiesā mīlestība. Par šīm lietām mēs mēģinājām runāt. Tādā ziņā tas varbūt bija sarežģītāk, bet neapšaubāmi – interesanti.”

Skatot izrādi, ikvienam klātesošajam bija iespēja atcerēties bērnību un savus sapņus. „Kamolīša” dalībnieki caur izrādi mudināja lasīt pasakas, ticēt labajam un gaišajam.

Teātra studijas „Berķeneles kamolītis” ceļš sācies pirms deviņiem gadiem tepat, Raiņa bērnības mājā Berķenelē, pateicoties Raiņa dzejai un vasarai. Un tā vēl šobaltdien – mazie un lielie kamolēni rit kopā, augot, iepazīstot sevi, izzinot citus un minot lielo dzīves mīklu.

Ivars Brakovskis: „Tas ir ceļš, ko mēs esam sākuši un pa to mēs arī iesim. Bērniem ir ielikti pamati – pareizi un precīzi – viņi saprot, par ko mēs runājam. Es domāju, ka kādu dienu mēs pieķersimies kaut kam ļoti nopietnam, jo iekšējās potences ir ļoti lielas. Šajos bērnos un jauniešos ir tik patiesas un dziļas jūtas, kuras bieži vien mēs pat nenojaušam. Ir situācijas, kad tu esi labā nozīmē pārsteigts par to, kas šajos bērnos slēpjas. Mūsdienu jaunatne ir kolosāla, ar viņiem tikai ir jāmāk sarunāt. Kad ar viņiem strādāju, jūtu patiesu gandarījumu, un, kā jau esmu droši vien teicis ne vienā vien intervijā, ja es kaut ko varu dot un kādam tas patīk, kāds to pieņem, esmu par to tikai priecīgs.”

„Kamolītis” ir maza, bet ļoti sirsnīga ģimene, kura tiekas visa gada garumā. Augusta nogalē notika „kamolīša” ikgadējā radošā nometne, kuras laikā studijas dalībnieki mācās darboties grupās, uzticēties viens otram un apgūst aktiermeistarības pamatus.

Uz sarunu par nometni, iespaidiem un savu redzējumu, aicināju „Kamolīša” jaunās dalībnieces Lieni Nitišu (Daugavpils Valsts ģimnāzijas 9.klases skolniece) un Everitu Samušu (Daugavpils Saskaņas pamatskolas 9.klases skolniece).

Liene Nitiša: „Šī nometne ir vienkārši dievīga! Ne mirkli neesmu nožēlojusi, ka atnācu uz „kamolīti”. Par nometni uzzināju no klasesbiedrenes Martas, viņa uzaicināja un es atnācu. No sākuma es neko nesapratu, man bija grūti atraisīties. Pēc tam es iepazinos tuvāk ar pārējiem dalībniekiem un viss ir ideāli.”

Everita Samuša: „Par nometni uzzināju no Ievas, kopā mācījāmies mākslas skolā. Tā kā Ieva un Marta šeit jau kādu laiku bija, tad arī es atnācu. Protams, jaunā sabiedrībā jau vienmēr ir grūti iefiltrēties, taču ar laiku tās attiecības izveidojas, jo te intereses sakrīt vairāk nekā skolā vai mūzikas skolā, šeit nav šīs konkurences, bet ir vienotība.”

Laika gaitā ir mainījušies gan studijas vadītāji, gan arī paši dalībnieki. Bijušie studijas dalībnieki, nu jau izauguši, tagad paši darbojas nometnē kā lektori.

Ieva Siksaliete: „Man liekas, ka „kamolītī” ir tādi cilvēki, kas cenšas tevi uzņemt un ar tevi draudzēties. Te mēs neilgojamies pēc mājām, jo šeit jau arī ir mūsu mājas.”

Marta Folkmane ir „Kamolītī” kopš pašiem pirmsākumiem un labi atceras visas izrādes, kas te iestudētas.

Marta Folkmane: „Kamolītis ir Berķenele, Berķenele ir nometne, nometne ir vasara un vasara ir dzīve. Tas nozīmē, ka „kamolītis” ir dzīve. Salīdzinot ar visām iespējamām nometnēm, kur atbrauc jauni bērni, „kamolītis” ir vieta, kur vienmēr gaida jaunos. Nesen no mums aizgāja vecie dalībnieki, mums, protams, ir ļoti žēl, bet tā ir dzīve. Arī dzīvē viss atjaunojas, „kamolītis” nedrīkst beigt pastāvēt.”

„Kamolīša” dalībnieki ir arī ļoti vispusīgi bērni, kas interesējas par mākslu un literatūru. Marta Folkmane atzīstas, ka laika lasīšanai nepaliek nemaz tik daudz, kā gribētos, tomēr tiek lasītas visas grāmatas, kas iekļautas lasīšanas veicināšanas programmā “Bērnu un jauniešu žūrija”, kā arī skolas obligātā literatūra. Marta: „Es zinu, ka kādu dienu lasīšu arī Raini un citu nopietno literatūru.”.

Ievas mīļākās grāmatas ir par vēsturi un vēsturiskie romāni. Liene labprāt lasa ārzemju literatūru, mīļākie autori ir amerikāņu rakstniece Veronika Rota, Kasandra Klēra un Sūzena Kolinsa. Everita uzskata, ka grāmatu lasīšana atraisa prātu un mūsdienu jaunatnei ir vairāk jālasa. Pati Everita vairāk lasa grāmatas angļu valodā, pēdējā no izlasītajām – „The Princess Bride” (William Goldman).

Laika gaitā ir mainījušies gan studijas vadītāji, gan arī paši dalībnieki. Bijušie studijas dalībnieki, nu jau izauguši, tagad paši darbojas nometnē kā lektori.

Regīna Kokina ir „Kamolīša” ilggadējā dalībniece. Kā saka pati Regīna – „esmu no „kamolīša” vecās gvardes.” Regīnai visas šeit iestudētās izrādes liekas vienlīdz mīļas. Regīna: „Kamolītis ir mūsu ģimene, mēs augam blakus un uzzinām daudz jauna. Neskatoties uz to, ka esmu jau studente, vēl joprojām esmu arī te, jo tas man ļoti patīk.”

Regīna „Kamolītim” novēlēja vēl ilgus, ilgus dzīves gadus un pārliecinoši saka, ka „kamolītis” dzīvos visu laiku.

Pēc iestudējuma Berķeneles klētī notika Daugavpils pilsētas un novada dzejnieku gadskārtējā krājuma „Dzejas dienas 2014” atvēršanas svētki.

Dzejas dienu dalībniekus un viesus ar izsmalcinātu rimta un mūzikas izjūtu priecēja Māris Puris ar stepa grupu “TOP TAP Company” no Rīgas.

Foto galerija