Vēsture

Skolas pirmsākumi Kalupē

1859. gadā izveidota Kalupes draudzes skola. 1867. gadā dibināta Kalupes tautskola. 1873./1874.m.g. Kalupes tautskolā mācījās 55 zēni; viens ticības mācības pasniedzējs, viena tautskolotāja. Uztur pagasts, skolotāja alga 250 rbļ.

Skola Latvijas brīvvalsts laikā

Pirmā pasaules kara laikā izpostītā tautskola bija atjaunota, sāka darbu Kalupes sešgadīgā pamatskola. 1920.-1921. gads – pirmais skolas pārzinis Bronislavs Spūlis, viņa darbu turpināja Stanislavs Babris. No 1925.-1935.g-Vladislavs Kursītis un no 1935.-1944.g. Jānis Jermalovičs. Skolotāju saime paliks gaišā atmiņā vairākās kalupiešu paaudzēs: Antons Skrinda, Enna Drille, Elza Siļčenko, Kristīne Šmite, Stanislavs Grebežs, Viktorija Upeniece, Tatjana Graderga, Francis Ribulis Anna Riekstiņa u.c.  Kopā ar skolas bērniem un mazpulcēniem tika iekopts skolas dārzs, bet krāšņajā puķu dobē iestādīts ozoliņš. Auga un veidojās savā zaru vainagā, līdz kļuva par dabīgo pieminekli šai skolai un viņas ļaudīm uz daudziem gadu desmitiem. Kamēr ozols vēl sakņojās, kalupieši veidoja sporta laukumu un estrādi. Skolotāja Klišāna vadībā skandēja pūtēju orķestris, tika rīkoti mazpulku un jaunsargu saieti.

Skola kara gados

Represijas, iesaukumi armijās, bēgļu gaitas uz ārzemēm skāra skolotājus un daudzas kalupiešu ģimenes. Vācu okupācijas laikā latviešu plūsma mācījās vecajā skolas ēkā, bet krievu bērni – blakus esošajā internāta ēkā. Kara beigās vecajā skolas ēkā tika ierīkots štābs, tāpēc skola tika ierīkota vairākās tuvākajās pagasta mājās. 1944.gadā darbu jaunos apstākļos sāka latviešu un krievu skolas. Tā laika skolēni atceras, ka neskatoties uz materiālajām grūtībām un izglītības politizāciju, nepietrūka gribas mācīties.

Skola padomju varas gados

50.-60. gadi

1950. gadā skolas direktore – Bernarda Ukina , mācību daļas vadītajs- A. Linkuns.

1954. gadā skolas direktors Aleksandrs Drisins  apvienoja latviešu un krievu skolas.

Katru dienu gar ozolu lētos, melnos halātos ar žurnālu padusē steidzās Antoņina Trantovska, Janīna Aizbalte, Sofija Cirse, Veneranda Gavare, Albīne Svence, Ligija Švirkste, ar cirkuli rokās Donats Plotka, ar herbārijiem Vladislavs Trantovskis, ar akordeonu plecos Vladislavs Lazdovskis.

Skolēni raksta ar tinti, saudzē grāmatas un burtnīcas. Ir grūtības ar apģērbu un apaviem , bet liela ir vēlēšanās mācīties. Ikdienu palīdz aizmirst mūzika. Pārsteidzoši skaisti dzied zēni – Baltači, Somi, Lūzenieks. Koris tikai trīs balsīgi, ansamblis – pbalsīgi. Ap krietni paaugušos ozolu notiek militārās apmācības vecāko klašu zēniem, ar humoru skandējot dziesmu ,,Tri tankista”. Ap 1953.-54.gadu skolēni sāk iegādāties formas tērpus, tuvojoties izlaidumam – zēni kostīmus, meitenes baltus priekšautus pie zilām kleitiņām. Skolā interesantāks kļūst pionieru darbs, ko vada pionieru vadītāja Emīlija Gaidele. Skola sporto rajona sacensībās, iestudē ludziņas. Nomāca politiskā puse – atmiņas par aģitācijas darbu, par politpulciņiem. (Atmiņās dalījās skolotāja Ligija Plotka)

Dzīvē ir izgājuši augsti tieslietu darbinieki: Roberts Lazdāns, Antons Baltacis. Virsnieki majori – Jānis Saušs, Jānis Skrinda, Vladislavs Dzenis, Voldemārs Mukāns. Ārsti – Alberts Baiks, Baltace, Anna Onckule. Kolhoza priekšsēdētājs – Vilis Baiks. No skolotāja Lazdovska dziedātājiem izauga mūzikas skolotāji – Kazimirs Paukšte Vabolē, Ināra Bindere Daugavpils mūzikas skolā, Vija Trantovska Jēkabpilī.

Gadu desmits iezīmējas ar skolu reformu. Kļavu un ozolu lapām kaisītais ceļš ved ne tikai uz mazo, mājīgo sarkano skolu, kur mācīties turpina 1. – 3. klases, bet arī uz balto, gaišo, četrstāvu ēku, kura tika uzcelta 1959. gadā. Par direktoru turpina strādāt Aleksandrs. Drisins, mācību pārzine šajos gados- Aleksandra Averjanova. 1959./60.gadā – pirmais izlaidums jaunajā skolas ēkā. Bet 1961./62.m.g. mācības tiek uzsāktas nevis 7 – gadīgajā, bet Kalupes 8 – gadīgajā skolā.

60.-70. gadi

60 – tie gadi iezvana jaunas atmiņas skolas vēsturē. Paaudžu paaudzēm svētību dod ozols. Raksturīga stabila politiskā situācija valstī, ticība sociālajām idejām, attīstās kolhozi, ģimenēs valda miers, saticība, bet skolā – cieņa un bijība pret skolotāju. Bērniem liela perspektīva profesijas izvēlē, jo skolēni ir zinātkāri, aktīvi, apzinīgi, klašu kolektīvi lieli un draudzīgi. Sabiedriskā dzīve daudzveidīga, iniciatīvas un entuziasma bagāta, jo stipras un varenas ir sabiedriskās organizācijas – partija, komjaunatne, pionieri, oktobrēni. Šim laikam nav pretrunu, jo tādu nedrīkstēja būt.

1962./63.m.g.skolas un pedagoģisko vadību pārņem jauns, enerģisks direktors Jāzeps Vucāns, mācību procesu sāk vadīt Irma Puriņa, Valentīna Ceple. 60. gadu beigās kā mācību pārzine uzsāk darbu Antoņina Cvetkova. Pionieru vadītājas – Velta Buķe, vēlak Proskovja Komorova.

Skolā mācās apmēram 257 skolēni, strādā 22 skolotāji. Bet ozols katru pirmo septembri sagaida jaunas skolēnu sejas. Savus skolēnus mīl, audzina un liek zināšanu pamatus jauni un enerģiski skolotāji: Ligija un Donats Plotki, Vladislavs Lazdovskis, Antoņina Trantovska, Janīna Plone, Aleksandra Averjanova, Marija Mirošņečenko, Vladislavs Trantovskis, Valentīna Stankeviča, Jānis Pudāns, Nadežda Saveļjeva, Bronislava Strode, Irēna Vucāne, Anna Šmaukstele, Valentīna Svētiņa.. 60.gadu beigās skolotāju kolektīvam pievienojas Reģīna Jonāne, Juzefa Beitāne, Jevģēnija Znotiņa, Anna Dubrovska.

Skolā izloloto ceļa maizi – zināšanas absolventi ir ņēmuši ceļā uz profesijas virsotņu iekarojumiem, kļūstot par īstiem sava amata meistariem, kļūstot par vienkāršiem darba rūķiem kolhozā, kļūstot par sava tēva un mātes vārda cienīgiem cilvēkiem.

Tas bija grūts, nabadzīgs, bet romantiskām stīgām caurvīts laiks: bieži devās pārgājienos, rudeņos mirka kolhoza kartupeļu un biešu laukos, daudz sportoja, sarakstījās ar citu republiku skolām, ceļoja ārpus Latvijas. Toreiz nebija svarīgi ar ko braukt, svarīgi bija redzēt, izjust, apjēgt. Daudz strādāja pie novada izpētes

70.-80. gadi

Tajos 70 – tajos zvans uz stundu aicināja lielas klases – vidēji 20 un vairāk skolēnu. Skolās sākās pāreja uz kabineta sistēmu. Tiek rīkotas mācību kabinetu skates rajonā un republikā. Šajā darbā iesaistās arī skolēni.

Skolēni ir aktīvi un darbotiesgriboši. Daudzi atceras darbošanos IDK – internacionālās draudzības klubā, kad ar nepacietību tika gaidītas vēstules no Vācijas un citām valstīm. Bieži tika organizētas ekskursijas, pat ar smago slēgto mašīnu, plediem virs galvas. Gan uz Lietuvu, gan pa Pušķina vietām Mihailovskā, gan uz Kaļiņingradu. Nakšņoja parasti skolās uz grīdas, bez matračiem – neviens nežēlojās, bija sava romantika.

Īpaši tika gatavoti jaungada uzvedumi un karnevāli, kad pēc stundām klases audzinātāja kopā ar saviem audzēkņiem gatavoja maskas un skatuves dekorācijas. Tēli – cars, kolhoznieks, kosmonauts. No finiera un kartona veidots traktors u.c. neaizmirstami tēli. Savdabīgs sacensību gars vējoja pirms karnevāla, jo neviens nezināja, ko gatavo cita klase. Tāpēc pats karnevāls bija liels pārsteigums.

Daudz neaizdomājoties par idejām, bijušie skolēni ar smaidu atceras pionieru laikus ar tām sarkanīgajām svinīgajām līnijām, bungu rībināšanu, tauru skanēšanu, ziņojumu nodošanu. Un V.J.Ļeņina ģipsī atlietais krūšu tēls, ko klase saņēma par labām sekmēm mācībās. Kāda cita klase par radošumu kādā no konkursiem nopelnīja ceļa zīmi uz Arteku. Visiem skolā bija jāvalkā formas tērpi – gan zēniem, gan meitenēm.

Darbaudzināšana noritēja lauciņā, kur darbi sākās no zemes uzrakšanas ar lāpstām, līdzināšanas, stādu piķēšanas, laistīšanas, ravēšanas, beidzot ar ābolu novākšanu. Bija izdomas bagātas klases, kuras arī tajos gados meklēja racionālus darba uzlabošanas paņēmienus. Ja skolotāja Beitāne bija likusi uzrakt lauciņā zemi ar lāpstām, tad klases pamanījās to izdarīt ar zirgu un visi brīnījās par to, cik īsā laikā tika paveikts tik liels darbs.

Nozīmīgas aktivitātes skolas dzīvē bija ierindas skatēm, kurās visi piedalījās ar entuziasmu. Militārās spēles „Kāvi” mācīja aizsargāt sevi un bez brutālas vardarbības pārspēt pretinieku. Neaizmirstami liekas 9.maija lāpu gājiens uz Brāļu kapiem, kad skandēja dzejoļus nezināmajiem karavīriem, kas atdusas mūsu zemē. Skolā šajos gados darbojās ugunsdzēsēju pulciņš, fotopulciņš, ko vadīja D.Plotka; mūzikas un dziedāšanas pulciņš, ko vadīja V.Lazdovskis; daiļlasītāju pulciņš – skolotāja L.Plotka. Centīgi visa skola piedalījās makulatūras vākšanā, tika noskatītas arī metāllūžņu kaudzes, bet šī aktivitāte gan skolā neaktivizējās.

80.-90. gadi

80.-89.gadi ir nozīmīgs posms izglītībā, kas aptver stagnācijas gadu ziedu laiku, pārejas perioda neaptveramo virzību pretī brīvībai – gan inpīda, gan valsts. Tas ir īpašs laiks, kurā visa sabiedrība, un arī skolas jaunieši formulēja savu attieksmi, dzīvi gribējās baudīt tagad un tūlīt! Dienas bija aizpildītas interesantiem notikumiem, kaut arī tolaik nebija datoru, mūzikas centru, disku, mobilo telefonu.

Skolas direktors – Jāzeps Vucāns. Mācību daļas vadītāji – Vladimirs Fedorovičs, Anna Fjodorova, no 1987.gada – Ināra Ondzule.

Skolā turpināja darboties oktobrēni ar piederības zīmi – piecstaru zvaigznīte ar V.I.Ļeņina attēlu. Svinīgajā līnijā – ierindā tika  nodots pionieru svinīgais solījums, tad vecākie pionieri – šefi – apsēja sarkano kaklautiņu, piesprauda atšķirības zīmi – liesmojošo ugunskuru ar uzrakstu krievu valodā – Vienmēr gatavs! 14 gadu vecumā uzņēma komjaunatnē.

Neviens no šī laika skolēniem neaizmirsīs izmēģinājumu lauciņu, par kuru atbildību bija uzņēmusies skolotāja Anna Šmaukstele. Tajā bija jāstrādā obligātās vasaras prakses, bet rudenī, pēc ražas novākšanas, zaļumus varēja nobaudīt skolas ēdnīcā. Un audzētās puķes bija tik krāšņas, kad tās priecēja klašu kabinetus.

Desmitgade noslēdzas ar 1989.gada 4.jūniju, kad tiek iesvētīts sarkanbaltsarkanais karogs un pacelts virs skolas. Nekas vairs nebūs kā agrāk…

Atjaunināts