Tikai cilvēkam būt
Un atvērtu sirdi turēt,
Kas jūt sava tuvākā sāpes un raizes…
Ja vajag – dalīt uz pusēm gabalu maizes.
Atvērtu atmiņu turēt
Un neaizmirst
Tās daudzās dvēseles…

25. marts – viens no latviešu vēsturiskās apziņas stūrakmeņiem, ko šodien Latvijā atzīmē kā sēru dienu un piemin 1949. gada 25. martā deportācijās cietušos komunistiskā genocīda upurus.

Šogad aprit 72 gadi, kad no Latvijas uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem lopu vagonos izveda vairāk par 42 000 iedzīvotāju. Šķiršanās sāpes, bezspēcība pārspēka priekšā, šoks, neaizsargātība, neizpratne, bailes…

Daudzi no izsūtītajiem ceļā nomira, citi pavadīja garus un grūtus gadus platformā notika audzināšanas stundas, kuru laikā skolēni atskatījās uz traģiskajiem notikumiem Latvijas vēsturē. Ielūkoties vēstures lappusēs skolēniem palīdzēja vēstures skolotājas Ingas ČALENKO sagatavotā prezentācija.

Jebkurā situācijā mūsu uzdevums ir atcerēties savu senču nestos upurus, stāstīt par baisajiem notikumiem nākamajām paaudzēm. Var saplēst vai sadedzināt vecus kalendārus, svētules, nodzeltējušas avīzes vai savas piezīmju grāmatiņas, bet aizgājušās dienas izdzēst nevar. Lai vai kādus ceļus gada garumā ejam, ik pavasari 25. marts sāpīgi iegriež sirdī.